Sena Indiāņu leģenda

Pastāstīšu jums pasaku. Ne tikai Krievijā ciedras koks ir atzīts par vērtīgu un svētu. Atklājās, ka arī senajiem Amerikas Indiāņiem pieder leģenda par ciedras koku. Tad nu lūk!

Sen senos laikos, kad Šerokī ļaudis vēl tik tikko bija uzsākuši savas gaitas pār zemi, tie domāja, ka dzīve būtu daudz skaistāka, ja pār zemi nekad nenāktu nakts. Tā nu viņi uzmeklēja Radītāju Ougu un lūdza, lai būtu tikai diena un ne kripatiņas tumsas.

Radītājs sadzirdēja viņu saucienus, lika naktij pazust, un dienasgaisma ilga visu laiku. Drīz vien meži kļuva pārbagāti ar augļiem un ražu. Tie bija tik pārbagāti, ka kļuva grūti ieiet mežā un atrast jelkādu taku vai ceļu. Cilvēki bija noguruši ravēt nezāles visu laiku savos dārzos, kuras auga un auga ap kukurūzas stādiem.

Kļuva karsts. Ļoti, ļoti  karsts. Un kļuva vēl karstāks dienu no nebeidzamas dienas. Cilvēki nespēja gulēt un gūt atpūtu. Tie sāka strīdēties savā starpā un dusmoties.

Nepagāja ne ilgs laiks, kad cilvēki atskārta, ka tie ir pieļāvuši milzīgu kļūdu, un atkal gāja uzmeklēt Radītāju. “Lūdzams,” tie sauca, “mēs esam pieļāvuši kļūdu, prasot tikai garu dienu. Mēs tagad gribam, lai būtu tikai nakts!” Radītājs mirkli apdomājās, varbūt ļaudīm patiesi ir taisnība, kaut viss tika radīts pāros un pa divi, kā diena un nakts, dzīvība un nāve, labais un ļaunais, bads un pārticība. Tikai aiz savas milzīgās mīlestības pret cilvēkiem, Radītājs nolēma lūgumu uzklausīt un deva tiem nepārtrauktu nakti.

Diena izgaisa un nakts pārņēma zemi. Drīz vien labība pārstāja augt un iestājās milzīgs aukstums. Ļaudis gandrīz visu laiku pavadīja vācot malku, lai iekurtu uguni. Tie tumsā neredzēja medījamos zvērus. Un bez pārtikas drīz vien cilvēki sāka slimot, kļūt vāji un izbadējušies. Daudzi nomira.

Tie, kuri bija palikuši dzīvi, sapulcējās un nolēma steigšus uzmeklēt Radītāju vēlreiz. “Radītājs, palīdzi mums!” tie kliedza, “Mēs esam pieļāvuši milzīgu kļūdu. Tu radīji dienu un nakti tieši tā kā tam pareizi bija jābūt jau no paša sākuma. Mēs lūdzam tavu piedošanu un atgriezt dienu un nakti tā kā tas bija pirms tam.”

Radītājs atkal uzklausīja cilvēku lūgumus un saucienus pēc palīdzības. Tikai atjaunota diena un nakts kā tie lūdza, un kā tas bija paredzēts jau no pirmsākumiem. Katra diena tika sadalīta starp tumsu un gaismu. Laikapstākļi kļuva daudz patīkamāki, labība atkal sāka augt, varēja doties medībās. Pārtikas pietika visiem, veselība atgriezās. Atgriezās arī draudzība, cieņa un laipnība savā starpā. Dzīve bija laba. Ļaudis ikdienas pateicās savam Radītājam par veselību un ēdienu. Radītājs pieņēma viņu pateicību un priecājās redzēt smaidu uz savu cilvēku sejām. Kaut arī tas paslepus skuma par tiem cilvēkiem, kuri aizgāja bojā, kad diena bez nakts bija pārāk gara, un nakts nez dienas bija pārāk gara. Radītājs nolēma ievietot viņu garus jaunradītā, līdz šim neredzētā kokā. Tas tika nosaukts par Ciedras koku.

Kad tu ieeja mežā, jaunais Šerokī, vienmēr atceries, ka tu raugies uz saviem senčiem. Tie dod tev vērtīgus augļus no koka.

Arī mūsdienu Amerikas Indiāņu tradīcijās ietilpst izmantot Ciedras koku medicīniskiem nolūkiem. Tiek uzskatīts, ka tur mītošie gari īpaši pasargā katru, kurš izmanto Ciedras koku vajadzībām, lai palīdzētu citiem. To zāļu maisiņos vienmēr ir atrodams gabaliņš no Ciedras koka, kurš tiek nesāts apsiets ap kaklu. Kā arī mājvietās gabaliņš no Ciedras koka tika pakārts virs durvīm, lai miteklis tiktu pasargāts no ļaunajiem gariem. Arī tradicionālās Indiāņu bungas tika taisītas no Ciedras koka.

Ticēt tam vai neticēt? Tā ir katra paša izvēle. Taču tas, ko šī leģenda vēsta, ir tas, cik liela bija Radītāja mīlestība pret cilvēkiem.